"Klāra Klukste". Olvenas Bouinas stāstu dramatizējums. 15. stāsts "Klāra lido ar balonu".

"Tāda brēka!" Klāra Klukste sacīja. "It kā sivēni nekad nebūtu redzēti. Kā tad es brēku necēlu, kad Cipiņa bija maza, ne arī, kad audzināju citus savus ģimenes locekļus!"

"Gluži smieklīgi," Teodors Tītars izgrūda. "Vēl šorīt pat Rozālija Rukšķe bija tik nekaunīga, ka lūdza mani paiet tālāk, lai viņas ģimenei būtu vieta, kur izstiepties siena kaudzes saules pusē. Taisni briesmīgi, es saku. Taisni briesmīgi!" Un ārkārtīgi nepamierināts viņš svinīgi aizsoļoja pa labības pagalmu.

Guste Govs lēni māja ar galvu un līdzjutīgi murmināja: "Cik nepatīkami! Cik nepatīkamı!"

Nelaime, lūk, bija tā, ka Rozalijai Rukšķei bija ģimene - pieci gluži mazi un gluži sārti sivēniņi, ko viņa sauca par Brici, Sprici, Cukci un Rukci, bet pašu jaunāko un sārtāko par Šņuku. Nebija jau tā, ka pagalma iedzīvotāji ļaunotos par mazo sivēniņu ierašanos, taisni otrādi, viņi vienmēr priecājās par jauniem atnācējiem un ļoti interesējās par ģimeņu pieaugšanu. Nebūtu tikai Rozālijas Rukšķes! Viņa cēla degunu tik augstu gaisā, ka kļuva taisni neciešama.

"Jums vajadzēja viņu redzēt vakar," Emanuels Ēzelis sacīja, "kā viņa skraidīja pa pagalmu ar Brici, lai viņš dabūtu krietni izkustēties, un gandrīz apgāza Augustiņu Āzi, jo domāja, ka viņš varbūt aizšķērsos ceļu."

"Jā," Eižebijs Ēzelis teica, "un, garām ejot nedrīkst uz sivēniem ne paskatīties, lai tūlīt nedzirdētu no Rozalijas Rukšķes nelaipnu piezīmi!"

"Tik muļķīgi!” Klāra Klukste sacīja un tad steidzīgi piebilda: "Klau! Laikam Cipiņa Čiepste sauc.:  Un viņa aizsteidzās pāri pagalmam, ko nagi nesa. Viņai nebija tālu jāmeklē. Cipiņa stāvēja pirkstgalos zem vecā ozola pie dīķa, skatījās augšup zaros un laiku pa laikam jocīgi palēcās uz augšu.

"Re, ko es atradu!" viņa sauca, kad ieraudzīja Klāru. "Tam gala ir gara aukla, kas karājas lejup, tikai nevaru to aizsniegt." Klāra paskatījās uz augšu. Tur, zaros ieķēries, bija kaut kas milzīgai sarkanai bumbai līdzīgs, un no tā nokārās garš auklas gabals un lēni šūpojās vēja.

"Ak, kā es vēlētos to aizsniegt!" Cipiņa nopūtās un vēl reiz palēcās gaisa, bet atkal nesasniedza.

"Raudzīšu to saķert," Klāra teica. "Pavirzies mazliet sānis." Klāra taisīja varenu lēcienu. Viņa gan pieskārās auklai, bet nepaguva to satvert. Otrajā lēcienā viņa to nemaz nesasniedza. Bet trešajā lēcienā viņa to saturēja cieši knābī un nonesa laimīgi zemē ar visu sarkano bumbu galā. Viņa izskrēja no koka apakšas un devās pie Cipiņas priecīgi gāginādama. Bet tad notika kaut kas ārkārtīgi savāds: Klāra Klukste sāka lēnām celties gaisā.

Dramatizējuma autore un režisore Vera Singajevska. Komponiste Elga Īgenberga. Skaņu režisors Ventis Sēlis.

Teicēja - Helēna Laukmane, Klāra Klukste - Vera Singajevska, Kaspars Kikirigs - Harijs Gerhards, Guste Govs - Astrīda Vecvagare, Rozālija Rukšķe - Svetlana Bless, Pērle Pēkšķe - Irina Tomsone, Teodors Tītars - Miervaldis Ozoliņš, Čipiņa Čiepste - Aīda Ozoliņa, Eizebijs Ēzelis - Vaironis Jakāns, Emanuels Ēzelis - Ēriks Brītiņš, Belizars Bullis - Tālivaldis Āboliņš, Augustiņš Āzis - Aldis Kusiņš, Veronika Vārna - Indra Burkovska, Sīmanis Suns - Ivars Brakovskis, Paulīna Pince - Alda Krastiņa, Saimnieks - Gunārs Jākobsons.

1990. gada ieraksts.